Brāļi Grimmi
Sarkangalvīte
4+LV
1h 30min / 2 cēlieni
Mazā zāle
Par izrādi
Dramatizējums: Jānis Balodis
Pirmizrāde: 10.05.2013.
Dzīvē ir brīži, kad pasaule, kuru pazīstam, pēkšņi pārvēršas – krāsas, smaržas un sajūtas „atdzīvojas”. Viss kļūst nedaudz svešs, biedējošs, bet arī vilinošs...
„Dinamiskais, aizraujošais stāsts par Sarkangalvīti ietver ļoti būtisku tēmu - cik katra cilvēka dzīvē svarīga ir ziņkārība. Tā mūs aizved nepieredzētos piedzīvojumos, un tā var izrādīties ļoti bīstama, bet tajā pašā laikā tā ir viena no mūsu nepārvaramajām dziņām atklāt ko jaunu un negaidītu. Šī pasaka, iespējams, ir tik ļoti iemīļota, jo viņa pastāsta par pasauli tādu, kāda tā ir – bīstama, bet arī ļoti skaista. Un tieši šo vēstījumu gribas nodot bērniem ar šo izrādi,” stāsta Valters Sīlis.
Brāļu Grimmu pazīstamo pasaku savā skatījumā rādīs gados jauna, talantīga radošā komanda.
Radošā komanda
- Režisors:
- Valters Sīlis
- Mākslinieks:
- Uģis Bērziņš
- Komponists:
- Edgars Raginskis
Lomās
Publikācijas
Una Meiberga: Nost no žāvainās takas!
Recenzija par Rīgas Leļļu teātra izrādi "Sarkangalvīte".
Šogad, atzīmējot brāļu Grimmu 200 gadu jubilejas gadu, iestudēt “Sarkangalvīti un vilku” ir cieņas
apliecinājums vācu pasakām, kas, patstāvīgi vai adaptējoties latviešu pasakās, joprojām satiek un
uzrunā arī mūsdienu bērnus. Pati atceros, ka reiz uzzinājusi par to, ka “Ansītis un Grietiņa” kopā ar
citiem baismīgiem Grimmu vēstījumiem Vācijā tikuši pat aizliegti (ne tikai vardarbības, bet arī it kā
fašistiskās propagandas dēļ), kļuvu gluži vai atvieglota, ka neesmu vienīgā, kas ar sajūsmu tās
neizvēlas lasīt priekšā saviem bērniem. Taču labā un ļaunā cīņas baisums ir tikai viena puse, jo
jāņem vērā arī audzinošās kvalitātes, kas nododamas ar pasakām. Kā zināms, pasakas nav tikai
folkloristika un literatūrzinātne, bet arī psiholoģija, filozofija un pat matemātika. Lasot priekšā
Grimmu pasakas, tās noteikti pieprasa papildus vecāku skaidrojumu un mūsdienīgu interpretāciju,
kas šoreiz ir iespējama, pateicoties jaunajam "Sarkangalvītes" iestudējumam Rīgas Leļļu teātrī.
Dodoties uz Valtera Sīļa iestudēto izrādi “Sarkangalvīte”, protams, pārņem patiesa ziņkāre, ko
radošais jauno un talantīgo vīriešu kolektīvs būs izdomājis: kāda būs šī vispārzināmā stāsta versija;
kādas būs lelles; kā izrādi uzņems bērni? Jau no pirmā mirkļa iepriecina izrādes vizuālā valoda un
risinājums. Uģa Bērziņa partera lelles ir filigrānas, skaistas un neaizmirstamas - mednieks ir gluži
vai karalis ar gudru un skumju seju, vilkam ir lielisks, turklāt kustīgs kažoks, savukārt
Sarkangalvītes sejas izteiksme liecina par teju vai pārpasaulīgu dzīvesprieku pat vissarežģītākajās
dzīves situācijās. Edgara Raginska mūzika rada atbilstošas noskaņas gluži kā labs kinofilmas
skaņu celiņš. Iepriecinošas un lipīgas ir arī dramaturga Jāņa Baloža valodas rotaļas.
Saglabājot klasisko stāstu, izrādes “Sarkangalvīte” autoru novatoriskais vēstījums ir aicināt bērnus
skriet pret vēju nost no žāvainās takas. Lai gan pasakas oriģinālajā versijā Sarkangalvīte jau šķiet
izteikti vieglprātīga, izrādes autori vēl aktīvāk mudina pārkāpt noteikumus, kurus uzstāda vecāki, un
patstāvīgi iepazīt pasauli, atklāt skaisto nezināmajā, kā arī realizēt pārdrošākos sapņus.
Jāatzīst, ka īpašu uzmanību pievērsa māmiņas tēls, kā arī viņas un Sarkangalvītes savstarpējās
attiecības. Neskatoties uz to, ka pati Sarkangalvīte ir zinātkāra un priecīga meitene, viņas māmiņa ir
vēsa rakstura, mūždien aizņemta un nogurusi, tāpēc nav manāma sirsnība un atklātība mātes un
meitas attiecībās. Manuprāt, Sarkangalvītes stāsta veselīgākā versijā noteikumu pārkāpumi būtu
izstāstāmi mammai, kurai noteikti atrastos laiks kopīgai sarunai ar meitu. Tad, iespējams, nebūtu
jānonāk vilka vēderā jau pirmajā reizē dodoties nost no žāvainās takas. Emocionāla tuvība ir
pārbaudīta kā vērtīga potenciālas vardarbības un devianču prevencei attiecībās ar bērniem. Varbūt
arī māmiņa, atjaunojusi sevī bērnu, sajustos līksmāka un atliktu dažus darbus pie malas, lai pati
pastaigātos pa krāsaino un jauniem piedzīvojumiem bagāto mežu.
Valters Sīlis izrādē risina duālo un sarežģīto jautājumu: kā būt pašam? Intervijā par izrādi ir jūtams
režisora personīgais viedoklis, ka jāiet nost no taciņas, un nekas ļauns no tā nevar notikt. Zināms,
ka ir grūti manifestēt īsto un pareizo metodi, kā bērniem nodot to labāko un kā palīdzēt iepazīt
pasauli. Pēc cilvēciskas sūtības mēs visi vēlam bērniem to labāko, bet nebūt nepietiek ar labām
domām - bērnu audzināšana pieprasa aktīvu rīcību un nemitīgu lēmumu pieņemšanu. Mēs izlemjam
un ļaujam bērniem būt pēc iespējas patstāvīgākiem, iepazīstot pasauli, taču jāņem vērā katra
īpašais raksturs un konkrētie apstākļi. Viss paliek vēl sarežģītāks, vai tieši otrādi – vienkāršāks -,
piedzimstot vairākiem bērniem. Citi atskaites punkti parādās tad, kad bērni izaug un rodas iespēja
izvērtēt izdarītās izvēles. “Nekas nav kaitīgs, tikai jāskatās, kādās devās un kāds ir cilvēka
veselības stāvoklis.” Tā uz jautājumu: “Vai kafija ir kaitīga?” atbild Cigun skolotājs un ārsts Igors
Kudrjavcevs. Iespējams, ka daļa brīnumu receptes slēpjas arī vecāku spējā būt sev pašiem.
Izrādē vēstījums par iespējamo dzīves ceļu izvēli un pieaugšanu, šķiet, tika raidīts tieši vecākiem,
kas arī, visticamāk, ir nepieciešams. Bērnu izrādes vislabākais vērtējums ir smiekli un nedalīta
uzmanība, ko mazie skatītāji šoreiz neliedza. Jautājot bērniem, kas visvairāk patika izrādē, tika
minēts pārēdies vilks ar milzīgo vēderu, jaukās gaismiņas mežā, cūciņu smieklīgās balsis izrādes
sākumā, kā arī melnbaltās un krāsainās pasaules nomaiņa, dodoties piedzīvojumus vai padarot
pasauli labāku. Neskaitot audiovizuālās kvalitātes, tieši kriminālie motīvi bērniem šķiet tik aizraujoši,
jo tā taču ir tikai pasaka un blakus ir mamma!
Atsauksmes
Sigita Paula
Šogad jauno teātru sezonu iesāku ar izrādi "Sarkangalvīte", kuru Latvijas Leļļu teātrī pavisam citādākā redzējumā piedāvā režisors Valters Sīlis. Prieks vērot no malas izrādes laikā, ka pēc brīža jau arī bērni bija ierauti notikumu virpulī un skatījās izrādi ar patiesu aizrautību. Tātad mērķis ir sasniegts - izrādes komandai izdevās piekļūt mazajiem skatītājiem un ieinteresēt viņus. Paldies režisoram un dramaturgam par jauno pasakas variantu! Tas patiešām aizrāva un pat tik ļoti labi zināmu stāstu padarīja par īpašu un skaistu! Man ne mirkli nebija garlaicīgi. Viss tik ļoti pārdomāts un pieslīpēts. Plašākas manas pārdomas par šo izrādi varat izlasīt blogā: http://sigita-paula.blogspot.com/2014/09/lellu-teatra-dzivesprieciga.html
Atsauksme iesūtīta!